• lat
• eng

diskusijas

Žeroms Bels (Jerome Bel, 1964) ir dzimis Parīzē un kā horeogrāfs strādā visā pasaulē. No 1985.gada līdz 1991.gadam viņš dejoja pie vairākiem franču un itāļu horeogrāfiem un 1992.gadā bija režisora Filipa Dekuflē asistents Albērvilas Olimpisko spēļu ceremoniju sagatavošanā.

Žeroma Bela pirmais darbs nom donné par l'auteur (1994) tika veidots kā horeogrāfija objektiem. Nākāmās izrādes Jerome Bel (1995) pamatā bija četru dejotāju identitātes un pilnīga kailuma izpēte. Trešajā izrādē Shirtology (1997) uz skatuves bija tikai viens aktieris ar neskaitāmiem, veikalā pirktiem T-krekliem mugurā, kurus viņš pa vienam vilka nost. Arī nākamjās izrādēs Žeroms Bels ar sev raksturīgu, mānīgu naivumu spēlējās ar identitātes un autorības jēdzienu. Izrādē The Last Performance (1998) viņš vairākas reizes citēja ievērojamās vācu horeogrāfes Suzannes Linkes solo, Hamletu un tenisistu Andrē Agasi. Izrādi Xavier Le Roy (2000) viņš parakstīja kā savu, lai gan īstenībā tās autors bija cits dejas konceptuālists - Ksavjē Leruā (Xavier Le Roy).

2001.gadā Žeroms Bels radīja izrādi The Show Must Go On ar 20 parastiem cilvēkiem, 19 disko dziesmām un dīdžeju. Šī izrāde, kas līdzīgi citiem Bela darbiem sākumā radīja mulsumu un neizpratni, kļuva par absolūtu publikas hītu, uzsāka triumfa gājienu visā pasaulē un pēc Lionas Operas Baleta trupas vēlmes tika iekļauta teātra repertuārā līdz 2014.gadam.

Žeroms Bela attieksme pret institūcijām, kuru uzmanības centrā viņš nonāca pateicoties augošajai slavai, paliek dīvainas pieklājības un ironiskas nepakļaušanās pilna - kad Parīzes Opera 2004.gadā uzaicināja viņu veidot izrādi baleta trupai, viņš radīja dokumentālā stila teātri Veronique Doisneau, kurā vienkārša kordebaleta dejotāja stāsta par savu karjeru. Savukārt, gadu vēlāk, atsaucoties Singapūras kuratora Tang Hu Kuena uzaicinājumam strādāt kopā ar taizemiešu klasiskās dejas dejotāju Pičetu Klunčunu, Žeroms Bels radīja izrādi Pichet Klunchun and Myself - skatuves dialogu, kurā abi horeogrāfi aizrautīgi apspriež un salīdzina savas radošās prakses, neskatoties uz savstarpēji pilnīgi nesavienojamajām kultūras vērtībām. Žeroma Bela jaunākais darbs saucas Skatītājs (2009) un tas ir stundu garš monologs, kur Žeroms dalās iespaidos ar publiku par savu personisko pieredzi vienkārša skatītāja lomā.

Pičets Klunčuns (Pichet Klunchun, 1971) ir taizemiešu tradicionālās masku dejas khon pārstāvis, kas savā darbībā cenšas pielāgot taizemiešu klasisko deju mūsdienu stilistikai, saglabājot klasiskās dejas kodus. 16 gadu vecumā viņš sāka apgūt khon pie viena no nozīmīgākajiem šīs dejas meistariem Taizemē un vēlāk ieguva grādu taizemiešu klasiskajā dejā Bangkokas universitātē. Pēc studijām viņš strādāja vairākās teātra un dejas izrādēs kā dejotājs un horeogrāfs, piedaloties prestižos pasākumos, piemēram, Āzijas Spēļu atklāšanā 1998.gadā. Nesen Pičets Klunčuns nodibināja savu kompāniju LifeWork Company, lai mācītu jaunus, talantīgus taizemiešu klasiskās dejas māksliniekus. Pičets Klunčuns ir piedalījies vairākos starptautiskos projektos un Taizemē tiek uzskatīts par vienīgo khon pārstāvi, kas spēj sadarboties ar citu stilu māksliniekiem un uzdrošinās modernizēt tradicionālo taizemiešu dejas kultūru.